Nav šaubu, ka valoda, kurā runā maķedonieši, ir sena, kaut arī jautājums par tās klasifikāciju ir izraisījis niknus argumentus. Daži apgalvo, ka maķedoniešu valoda nav īsti valoda - tikai bulgāru izloksne, savukārt citi apgalvo, ka to nemaz nevajadzētu pat saukt par “maķedoniešu” (jo tas ir arī nosaukums Grieķijas ziemeļu reģionā). Tomēr esiet droši: šeit ir kultūras ceļojums, lai cīnītos ar sarežģītajiem jautājumiem un izpaustu valodas vēsturi.
Tirgus laukums Skopjes vecpilsētā skaistā vasaras dienā, Maķedonija © SF / Shutterstock
Skopje, Maķedonijas galvaspilsēta, ir aizraujoša vieta. Apkārtējā flora jūtas Vidusjūras reģionā, lai gan valsts ir bezjēdzīga. Svarīgās ēkas vai ēkas, par kurām jūs domājat, ka tās ir svarīgas, izskatās grieķu valodā. Blakus ir cita veida celtnes, tādas, kuras šķitīs pazīstamas ikvienam, kurš ir ceļojis agrāk komunistiskajā Austrumu un Centrālajā Eiropā. Un apmests uz šīm ēkām un starp Vidusjūras floru ir viens konkrēts marķieris, kas norāda, ka atrodaties slāvu valstī: kirilicas alfabēts.
Skopjes pilsētas arhitektūra un ēkas © Authentic travel / Shutterstock
Skopjē jūs varat atrast arī tā cilvēka statuju, kurš izveidoja agrīno kirilicas versiju un pēcnāves laikā aizdeva tam savu vārdu. Starp baltajām kolonnām un bronzu, toga apšuvumiem un karavīriem ir divas bārdainas figūras, kuras izskatās izteikti reliģiozas, un kurām ir simboli, lai pierādītu savu stāvokli: stilizēts ganu ķeksis un grāmata. Šie divi vīri ir svētie Kirils un Metodijs, kas tiek cienīti visā slāvu pasaulē, pateicoties pakalpojumiem, ko viņi maksāja valodai, un cilvēkiem, kuri runā visos tās variantos.
Skulptūra Skopjē © SF / Shutterstock
Mūsdienās eksperti slāvu valodas mēdz sagrupēt trīs nozarēs: Austrumu filiāle, kurā ietilpst krievu, ukraiņu un baltkrievu; rietumu filiāle, ko veido čehu, slovāku, poļu un vairākas mazākumtautību valodas; kā arī dienvidu valodu, bijušās Dienvidslāvijas (slovēņu, horvātu, serbu, Bosnijas un Melnkalnes) valodas, kā arī bulgāru un maķedoniešu valodas. Kad Kirils un Metodijs devās zemē 9. gadsimtā, šīs valodas bija tik tikko sākušas atšķirties.
Šiem diviem svētajiem, kas ieradās no apgabala ap Saloniku tajā laikā Bizantijas impērijā, tika dots izcils uzdevums: kristianizēt Morāvijas slāvus. Ja šodien šis nosaukums atbilst Čehijas dienvidaustrumu pusei, tad toreiz tas apzīmēja teritoriju, kas stiepās no Polijas dienvidiem līdz Ungārijas rietumiem. Būdami paši slāvi, abi mūki bija labi aprīkoti, lai sajauktos ar ziemeļu kolēģiem. Viņi arī varēja darīt to, ko neviens no ziemeļu slāviem pat nebija mēģinājis: tulkot Bībeli valodā, kas būtu saprotama nepārvērtētajām masām.
Skopjes arhitektūra un ēkas - viena no vairākām pilsētām, kuru vienā dienā viegli apmeklēt no Kosovas © Authentic travel / Shutterstock
Tomēr neviena slāvu valodas versija nebija kodificēta, un, lai to pierakstītu, vispirms bija jāizveido valoda, kas varētu uztvert tās skaņas. Viņi to izdarīja ar Glagolitic alfabētu, kas mūsdienu acīm šķiet rūtains vai pat Tolkien-esque. To galu galā pārveidos par vienkāršāku, bet līdzīgi noderīgu kirilicas alfabētu, kas tagad ir standarts daudzās slāvu pasaules valstīs, ieskaitot bijušo Padomju Savienību un arī mūsdienu Maķedoniju. Izmantojot šo aizraujošo kirilicas priekšteci, viņi pierakstīja valodu, ko tagad sauc par Vecās baznīcas slāvu valodu.
Valoda, kuru svētie Kirils un Metodijs kodificēja un izmantoja Bībeles tulkošanai, būtībā bija valoda, kuru viņi runāja, kas tajā laikā bija savstarpēji saprotama, kaut arī, iespējams, nebija tas pats dialekts, ar Morāvijas slāvu valodu. Šim dialektam tomēr ir grūti nosaukt vārdu. Svētie bija slāvi no Grieķijas Maķedonijas, nevis no valsts, kas mūsdienās pazīstama kā Maķedonija. Viņi nebija arī no pašreizējās Bulgārijas. Protams, kad jūs runājat par 9. gadsimtu, jums jāatceras, ka visi divi slāvi no šīm trim vietām būtu spējuši saprast viens otru.
Albānijas kultūras biedrības Jahi Hasani folkloras kopa no Cegranes, Maķedonijas © Zvonimir Atletic / Shutterstock
Kopš gadsimtiem slāvu valodas ir attīstījušās līdz vietai, kurā maķedonietis, kurš apmeklē Morāviju, iespējams, gandrīz tikai varētu izvēlnē izvēlēties dažus vienumus, turklāt ne tikai daudz vairāk. Maķedonietis Bulgārijā tomēr spētu daudz labāk. Valodas ir tik līdzīgas, ka bulgāri vispārīgi neatzīst maķedoniešu valodu kā savu valodu, daži labāk izvēlas to dēvēt par bulgāru izloksni. Faktiski cilvēki, kas dzīvo tagadējā Maķedonijā, ilgu laiku paši būtu teikuši to pašu. Viņi savu valodu sauca par bulgāru valodu, kaut arī tas bija pietiekami atšķirīgs, ka līdz 19. gadsimtam pēc vienotas kodifikācijas mēģinājumiem bija radušās asas nesaskaņas. Tomēr Bulgārijas intelektuāļi beidza noraidīt visus kompromisus par vienotu maķedoniešu un bulgāru valodu.
Aicinājumi atrast citu valodas nosaukumu kļuva skaļāki un noturīgāki, pieaugot idejai par atsevišķu maķedoniešu nāciju, taču tas nenozīmē, ka maķedoniešu valoda pirms tam neeksistēja. Šie aicinājumi sasniedza galvu tikai pēc Pirmā pasaules kara, un maķedoniešu valoda tās mūsdienu formā nebija kodificēta līdz 1944. gadam. Kopš pirmajiem maķedoniešu nacionālisma pamudinājumiem Maķedonijas jautājums ar tajā ietverto valodu ir bijis dziļi pamatots. ķīlis politiskās cīņas vidū. “Politiskajiem uzskatiem par maķedoniešu valodu” ir pat sava Wikipedia lapa. Neskatoties uz politiku, kodifikācija atspoguļoja tikai valodu, kuru cilvēki jau runāja.
Cilvēki staigā pa Skopjes vecpilsētu, kas sastāv no daudzām šaurām ieliņām, kas pilnas ar veikaliem, restorāniem un pat tirgotavām © trabantos / Shutterstock
Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kurā valodā var apgalvot, ka Vecā baznīcas slāvu valoda ir tās tiešais sencis, vispareizākā atbilde varētu būt gan maķedoniešu, gan bulgāru valoda. Galu galā abi no viņiem aizņem savu slāvu valodas ciltskoka atzaru. Viņi abi saglabā elementus, kas sen zaudēti no citām slāvu valodām-rakstiem, piemēram, arī to, kā abi rīkojas ar darbības vārdiem. Viņu leksikons līdzinās austrumu slāvu valodām, piemēram, krievu, kaut arī viņu ģeogrāfiskajai izcelsmei vajadzētu tos tuvināt dienvidslāvu valodām, piemēram, serbu.
Maķedoniešu un bulgāru valoda attīstījās atšķirīgi no citām slāvu valodām - process sākās tieši ap to laiku, kad Kirils un Metodijs izvēlējās pierakstīt savu dzimto dialektu. Kad izveidojās slāvu vecā baznīca, vienkārši bija viena valoda, turpretī tagad ir divas.
Dažiem, paskatoties Skopjē, varētu ienākt prātā zagti simboli, piemēram, grieķu kolonnas vai divi svētie. Lai arī neviens neapstrīd tās kā neatkarīgas valsts statusu, ap Maķedoniju joprojām rit politiskas cīņas, lai gan jūs nekad to neuzskatītu, ejot cauri galvaspilsētai, dodoties Kirila un Metodija virzienā. Vai viņi devās gar upi, kur tagad atrodas viņu statuja, kad viņi devās augšup līdz Morāvijai? Viņi nebūtu nosaukuši šo teritoriju par mājām, bet šajā gadījumā maķedonieši - un bulgāri, un pat grieķi - noteikti var uz viņiem apgalvot.
Cilvēki dodas pāri senajam akmens tiltam Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kas ved uz Maķedonijas laukumu © trabantos / Shutterstock
